ingunabauere.lv



Nabassaite

Katra mamma mīl savu bērnu. Tā noteikti jābūt, bet... Ilgāku laiku biju saistīta ar meiteni no internātskolas, kura mācību brīvlaikos dzīvoja pie mums Vecpiebalgā. Pateicoties viņai, radās šis Lata romāns – smeldzīgs un skumjš stāsts par pamestiem bērniem, viņu vecākiem un nepiepildītām ilgām pēc skaistas, pilnasinīgas dzīves. ,,Eleonora pamodās nakts vidū no briesmīga sapņa. Kāds bija uzzinājis rūpīgi glabāto noslēpumu un, sapulcinājis lielu cilvēku baru, gatavojās publiski sadedzināt grēcinieci uz sārta. ,,Nedariet, lūdzu, to! Jūs taču neko nezināt! Jūs nezināt, ka es citādi rīkoties nevarēju! Es biju tik jauna, nepieredzējusi un muļķe! Man nebija nekā, tikai pašas plikā dzīvība bez jebkādas vērtības un peles ala, kur patverties. Es nezināju, kā būtu pareizāk. Man nebija neviena, kam pajautāt padomu. Bet pēc tam jau bija par vēlu kaut ko mainīt...”

Sauc mani sniegā

 

 

Lauku Avīze, Rīga, 2004

 

Kad ,,Lauku Avīze” izsludināja kārtējo romānu konkursu, par kuru nejauši izlasīju laikrakstā, nodomāju – pamēģināšu. Kaut ko jau biju uzrakstījusi, kaut ko vēl pierakstīju klāt un diezgan vieglu prātu devos uz lielo Rīgu, lai iesniegtu savu sacerējumu LA redakcijā Dzirnavu ielā. Uzvarēju 55 darbu konkurencē, saņēmu lielo prēmiju. Mēs paši patiešām lielā mērā spējam veidot savu likteni tā, kā to vēlamies. Citiem vārdiem – mērķis, uz kuru ejot, netiks žēlots ne laiks, ne darbs, ne sirdsdegsme, noteikti piepildīsies.

,,Sauc mani sniegā”, kas ir mūsdienīgs romāniņš par mūsu līdzcilvēkiem un viņu attiecībām, nekādā ziņā nav stāsts par mani pašu. Kaut kas jau kaut kur kādreiz ir redzēts, dzirdēts, piedzīvots, ļoti daudz, protams, izdomāts. Savus varoņus iepriekš neizgudroju, neapveltu ar noteiktu izskatu un īpašībām, viss rodas pats no sevis.

Cauri baltam sniegputenim no Liedaines uz Rīgu ripo busiņš. Ceļš ir slidens, redzamība slikta, un šoferīša Arta vadītais autobuss ieslīd grāvī. Par laimi neviens nav nopietni cietis, toties nu visi pasažieri, kuriem katram savi prieki un bēdas, ir spiesti vairākas stundas pavadīt kopā izolētā telpā ļoti tuvu viens otram...

Pieskāriens tumsai

 
 
Mans pirmais darbs, kaut arī iznācis kā otrais. Strādājot pie šī romāna, no rakstīšanas nesapratu gandrīz neko, tomēr uzskatu, ka šī ir viena no manām labākajām ,,plānajām” grāmatām.
1791. gada rudens pusē Dzērbenes apkārtnes mežā noticis nelaimes gadījums, iespējams, slepkavība mantkārīgos nolūkos, par kuru pie atbildības saukts Tosiņu Jukums – palaidnīgs un neceļos paklīdis puisis, kurš uz nogalēto Brunes Viļumu kāda tumša pagātnes noslēpuma dēļ turējis ļaunu prātu...