ingunabauere.lv



KONteksts 2019.gada oktobrī

Intervē Arno Jundze:

Tu romānu sāc ar ceļojumu gandrīz 200 gadus senā dzimtas vēsturē. Mīla, ciešanas, seksuāla vardarbība, ārlaulības bērni. Vai paaudzes savā attīstībā iet pa apli un mainās tikai laikmetu dekorācijas?

To, kā cilvēki dzīvoja pirms 200 gadiem, mēs šodien īsti nezinām neviens. Iedomājamies, iztēlojamies. Kurš vairāk vēsturi pētījis, varbūt labāk apjauš to ainu, kurš mazāk, vispār dzīvo mītos. ZINĀT nav iespējams. Tāpat kā par mums pēc 200 gadiem neviens neko īsti nezinās. Vēsture ir murgi. Pat dokumentāli atstātās liecības – vēstules, dienasgrāmatas – nav uzticami izziņas avoti, jo katrai ,,apakšā” konkrēts cilvēks ar savu skatījumu, interpretāciju, neviļus slēptiem nodomiem vai speciāli sacerētām pasaciņām. Tai pašā laikā, atbildot uz tavu jautājumu – jā, paaudzes iet pa apli, un mainās tikai dekorācijas. Cilvēks nemainās. Gan jau baznīcu tēvi pateiktu precīzāk kaut ko par iedzimto grēcīgo dabu un tā tālāk. Bet mēs taču saprotam, ka laikmetam nav nozīmes – cilvēki vienmēr ir mīlējuši, cietuši jūtu dēļ, darījuši neprātības. Gan jau arī alu laikmetā. Un tā notiks, kamēr mums galviņās neiečipos kaut ko mākslīgu (lai nedod Dievs!), kas nojauks saprāta robežas. Pie ,,dekorācijām” pieder arī attieksme pret lietām, kas dažādos laikos pret vienu un to pašu ,,nodarījumu” bijusi un ir dažāda. Kas kādreiz tika uzskatīts kā liels kauns, par ko bargi sodīja, tagad ir pupu mizas, un veltīgi moralizēt. Sabiedrības attieksme mainās, bet cilvēks… nu nē.

Par Krišjāņa Barona sievu Dārtu nezinām neko. Labākajā gadījumā tiek rakstīts, ka viņa pirms kāzām strādājusi par kalponi. Tas nepasaka neko. Kalpone bija, piemēram, arī Anna Brigadere. Tava versija, kas bija Dārta Rudzīte?

Jā, savādi. Pat Dārtas dzimšanas gads lielākajā daļā avotu minēts nepareizi – 1838-ais, nevis 1839-ais, par kuru esmu pārliecināta, jo atradu attiecīgo ierakstu Limbažu baznīcas grāmatā. Kāpēc? Sākot šķetināt Barona sievas stāstu, tādu ,,kāpēc?” saradās daudz, un vienu brīdi es pat šaubījos, vai rakstu par ,,īsto” Dārtu, jo ap viņas piedzimšanu savijas gana daudz noslēpumu. Bārenīte, kura agri zaudējusi vecākus. Kalponīte poļu muižnieka Rudņicka ģimenē, ar kuru kopā nonākusi Pēterburgā, kur satika Krišjāni… Pirmais teikums galīgi neiztur kritiku, jo gan Dārtas māte, gan ,,par tēvu uzdotais” vīrišķis bija dzīvi vēl tad, kad jaunkundze jau dzīvoja Pēterburgā. Kas bija Dārta Rudzīte? Divos vārdos – stipra sieviete. Pilnīgāku raksturojumu centos dot, uzrakstot par viņu romānu. Lai saprastu, jālasa grāmata.

Kādi bija pārsteigumi, meklējot informāciju?

Pirmais – iedomājos, ka par Dārtu Baroni kā Dainu tēva mūža līdzgaitnieci itin viegli atradīšu materiālus. Jau sākumā zināju, ka rakstīšu ,,pirms tautasdziesmas”, jo man patīk ,,rakt” – atrast baznīcas grāmatu ierakstus, ,,savilkt” dzimtas koku, šķetināt radu rakstus. Tur arī sākās pārsteigumi. Nu tādi, ka vienubrīd biju gatava atteikties no romāna ieceres, jo sapratu, ka manis ,,uzraktajam” būs sekas. Pieļauju, ka Baronu ģimenē par to netika un netiek runāts, un pēkšņi es… Paldies Barona muzeja vadītājai Rūtai Kārkliņai, kura darīja, ko varēja, lai mēs abas kopā ,,salīmētu” Dārtiņu. Kura nenobijās no patiesības un teica – raksti, kā ir. Protams, kā jau iepriekš teicu – mēs neviens neesam Dievs un nezinām, kā īsti bija. Centos iztēloties, nenodarot pāri. Bet grūti gāja, atzīšos. Dārtas mātes stāsts ir caur un cauri iztēles auglis, vienīgi fakti par pieciem ārlaulības bērniem ir un paliek fakti. Par Krišjāni visi materiāli jau bija priekšā, muzejnieki sen izpētījuši, zināma lieta. Ir cilvēks - ikona un ap viņu zelta staru loks, kas apspīd tuviniekus. Cerēju, ka būs ticis arī Dārtai, bet nekā. Parasti kāds pierakstījis atmiņas, kas ļauj šķetināt romānu ,,tuvu tekstam”. Barona gadījumā atmiņas atstājis gan dēls, gan vedekla, bet par krietni vēlāku laiku, kad papiņš jau bija slavens vīrs, savukārt Dārta, raugi, nemaz rakstīt neprata…

Romānam ir apakšvirsraksts «Dārta un Krišjānis pirms tautasdziesmas». Kāpēc izšķīries par šādu robežšķirtni?

Mani interesēja Dārtas – sievietes, sievas liktenis. Parasta cilvēka liktenis. Barona kundzes vīrs visu mūžu nebija liela slavenība, un, protams, Dārta i nenojauta, ka šis cilvēks reiz būs mūsu kultūras kanona persona numur viens. Viņa vīru vienkārši mīlēja, kā mēs visas mīlam jaunībā, un, protams, cienīja un apbrīnoja, jo viņš taču bija TIK GUDRS. Citādi ne viens, ne otrs nenāca no tām augstākajām aprindām, bet Krišjānim atšķirībā no Dārtas pietika spara un apņēmības izsisties uz augšu, iegūt izglītību. Nav šaubu, ka atradās, par ko apbrīnot, un Dārta to darīja – ilgus gadus pa lielu gabalu, jo laulātos šķīra simtiem kilometru. Viņa dzemdēja četrus bērnus, no kuriem trīs viena pati apglabāja Pēterburgas kapsētā, jo Krišjāņa nekad nebija līdzās. Kad Barons sāka strādāt ar tautasdziesmām, abi jau sudraboja pusmūžā. Tur sākās Dainu tēva sāga, un tas jau cits stāsts, kurā Dārtai kā uzticamai mūža līdzgaitniecei un čaklai ikdienas palīdzei pavisam cita loma. Krišjānis Barons romānā parādās krietni vēlu, jo šis ir Dārtas stāsts.

Tu raksti: «It kā liels kungs, bet tāds kā bezpalīdzīgs, bēdīgs.» Vai tiešām viņš bija tāds klasisks darbaholiķis?

Par šo es pati ilgi lauzīju galvu. Galu galā mūsu priekšā ir divi jauni, skaisti, iemīlējušies cilvēki Pēterburgā, un tad, kad tikko piedzimis pirmdzimtais dēliņš, vīrs dodas prom, lai strādātu kādā privātmuižā Voroņežas pusē par mājskolotāju. Jā, viņš tur atrod labus saimniekus, sadraudzējas ar visiem, kļūst gandrīz par Stankeviču ģimenei piederīgo, jo uzaudzina un izskolo vairākus viņu bērnus, bet arī tad, kad tie jau lieli, viņš nesteidzas mājup. Sievai raksta, sak, šogad atkal nesanāks atbraukt, vēl pacieties, jo man labi jāpilda savi pienākumi. Kas tas bija? Vienīgā iespēja nopelnīt? Nu nē taču! Mazliet bēgšana, mazliet politikas dēļ? Jā, arī tas, un tomēr? Tad nu es prātoju, kā arī Aivars Freimanis ir prātojis, uzņemot filmu ,,Dzīvīte” – varbūt tomēr jauno Baronu tālajā Krievzemē piesaistīja kas cits? Kāda aizraušanās, kāds romāniņš ar glītotu, daiļu jaunkundzi, kas, piemēram, strādāja par Stankeviča bērnu svešvalodu vai klavieru skolotāju? Bet nekur nekādu norāžu! ,,Tu jau zini, ka es varu no sieviešiem nociesties,” Krišs rakstījis Dārtai vēstulē. Jautāju savam vīram – vai tā var būt, ka cilvēks tik ļoti aizrāvies ar darbu, ka cits nekas neinteresē? Jā, varot. Hmm. Galu galā pievērsos pat rokraksta izpētei, lūdzu grafoloģes palīdzību. Nosūtīju viņai Barona rokraksta paraugu no tiem gadiem, kad viņš strādāja Ostrogožskā. Un saņēmu pārliecinošu atbildi – viņš nekrāpa. Viņš patiešām BIJA darbaholiķis. Skrupulozais darbs pie tautasdziesmām arī to apliecina. Bez milzīgas darba mīlestības un pašuzupurēšanās mums Dainu tēva nebūtu.

Ja tev jāatbild uz sevis rakstīto: «Vai Dārta bez Krišjāņa iedomājama? Un Krišjānis bez viņas?”

Ja viņu ceļi nejauši (vai tas ir iespējams?) nebūtu krustojušies, es domāju, ka Dārta paliktu viena no tām daudzajām dārtām rudzītēm, kuras piedzimušas un nodzīvojušas cita vieglāku, cita grūtāku dzīvi un aizgājušas mūžībā kā lielākā daļa parastu cilvēku. Dārta bez Krišjāņa fiziskā nozīmē dzīvoja ļoti ilgi. Un Krišjānis bez viņas. Tomēr abus acīm redzot saistīja kas daudz nozīmīgāks par vienkāršu ,,vīrs un sieva, svētās laulības saites”. Varbūt tas slēpās abu dzimtas stāstos. Ar diezgan lielu pārliecību gribu teikt, ka Krišjānis bez Dārtas gan nebūtu tas vīrs, kādu mēs zinām un godinām. Sievietes mazais lielums šajā gadījumā ir pārspējis vīrieša lielo lielumu. Tā es domāju.

Kā tu strādā ar vēstures materiāliem?

Grūti izstāstīt. Process ir ilgstošs, un nav maznozīmīgi, vai aprakstīt iecerētā persona pati vēlas vai nevēlas, lai par viņu top romāns. Goda vārds, es saņemu zīmes! Dārta ar mani runāja ļoti klusi, taču skaidri sadzirdami; Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa to apliecinās. Ķeroties pie darba, kas nekad nesokas ātri (var jau teikt, ka esmu ļoti ražīga, un reizēm man pat tā kā kauns par to un gribas taisnoties, bet tā nebūt nav – es rakstu ātri, jā, bet gatavojos ļoti ilgi vienmēr), es mēģinu veidot savu sistēmu. Velku kā audekla diegus divos perpendikulāros virzienos. Vieni – tā ir vispār zināmā (ha!) vēsture – neapgāžami fakti, attiecīgā laika posma notikumi utt. Otri – aprakstāmās personas dzīves liecības. Gadu pa gadam, punktu pa punktam – cik jau nu iespējams atrast un uzzināt. Kad abus saauž kopā, veidojas romāna audekls - tas tuvu patiesībai uzrakstītais, gandrīz droši ticamais stāsts, kurā tomēr parādās balti laukumi – nezināmais, varbūt tikai nojaušamais, loģiski secināmais, jo, meklējot un pētot, esmu savus varoņus gana tuvu iepazinusi, tāpēc varu arī šo un to vienkārši pieņemt. Tukšumus ,,aizlāpu” ar fantāziju.

Kā veido iztēles un dokumentu attiecības? Kā, piemēram, Dārta un Krišjānis, no kultūrvēsturiskiem tēliem tev pārtop par dzīviem cilvēkiem?

Jo viņi BIJA dzīvāki par dzīviem, un es to jūtu! Pati kā Inguna esmu absolūti cits tips, tomēr, daudz domājot, spēju saprast Dārtu. Jāatrod saskares punkti, kaut kas, par ko šo cilvēku apbrīnot un mīlēt. Tādi vienmēr ir, citādi nevar uzrakstīt. Padomā – Dārta lielāko dzīves daļu nodzīvoja Pēterburgā, krieviskā vidē, viņas dēls Kārlis tur izskolojās, bet vienalga gribēja strādāt par dakteri Rīgā, nevis Krievijā! Vienkāršā sieviete Dārta bija LATVIETE, kura izaudzināja dēlu – latvieti, patriotu. Viņā bija milzīgs gara un dzīvības spēks! Krišjāni man saprast grūtāk. Vīrieti kā tādu. Baidos, vai neesmu pieļāvusi to pašu kļūdu, ko iepriekš, rakstot, piemēram, par Matīsu Kaudzīti – nostājusies kā mācītājs kancelē un, sirdī Dārtu vai, piemēram, barona māti Eņģeli žēlojot, norādījusi: ,,tu tāds, tāds un šitāds, bet vajadzēja taču tā un šitā, jo no mana viedokļa tā būtu pareizāk!” Te nu mēs atgriežamies pie intervijas sākuma. Laiki un tos pavadošās dekorācijas mainās, cilvēki ar savām būšanām un nebūšanām nemainās. Kurš ir dzīvs, tas dara darbus un pieļauj kļūdas, mēģina tās labot, kļūdās atkal, un tā tālāk. Katra dzīve ir tikai viņējā. Skaisti, ka tā!