ingunabauere.lv



Skaistākais vāka dizains!


Cilvēka dzīve – niecīgs mirklis mūžības bezgalībā. Visskaudrāk tas apjaušams, staigājot pa aizmirstiem un skumjiem Dieva dārziem. Daža nomirēja piemiņas zīme sen apsūnojusi, nogāzusies, pārvērtusies par zaļu cini, kas pieglaudies pazemes gulētāja kājām, citam, kura pēcnākamiem rocības vairāk, uzlikts akmens vai čuguna krusts, kuru tik viegli vis nenovelsi, un nu tas kluknī aizaugušās kapsētas biezoknī, kur nevienu jau sen, kopš vairs neglabā, vēstot par sava ,,saimnieka” gājumu – kā sauca, kad piedzima, kad nomira. Vārds, ko mūža gaitā valkājam. Un divi katram nozīmīgākie cipari – piedzimšanas un nomiršanas. Starpā neliela svītriņa – VISA DZĪVE, ko cilvēks aiznes sev līdzi mūžībā… Cēsu Lejas kapi atrodas pašā pilsētas viducī – braucot pa gludi asfaltēto ielu garām zemajam akmeņu mūrim i nepamanīsi, ka koku un apstādījumu ēnā slēpjas aizgājušo mūžu liecinieki. Droši vien tai tālajā 1774.gadā, kad kapsētu ierīkoja, tā bija nomale. Lūk, teksts no interneta: ,,Šajos kapos apbedīts ievērojamais celtnieks Mārcis Sārums (īstajā vārdā Mārcis Podiņš). Viņa kaps atrodas kreisajā pusē pie ieejas kapsētā, blakus vietai, kur bija kapliča. Mārcis Sārums dzimis 1799. gada 21. septembrī Priekuļu pagasta "Podiņos" galdnieka ģimenē un bijis pirmais zināmais latviešu tautības būvmeistars - uzcēlis 5 mūra baznīcas un 13 muižas (Jumurdā, Siguldā, arī Igaunijā). Apmācījis sev 10 palīgus. Pārbūvējot Cēsu baznīcu, Sārums uzcēlis tagadējā torņa augšējos stāvus un 65 m augsto smaili, uzcēlis Trikātas baznīcas torni un pilnīgi pārbūvējis Smiltenes baznīcu. Sārums miris 1859. gadā un, tā kā viņš sevi dēvējis par Cēsu novada pēdējo lībieti, tad apglabāts Cēsu Lejas kapu lībiešu daļā.” Apmēram tikpat daudz es zināju, kad nolēmu rakstīt par Mārci romānu. Vieglprātīgi paļāvos, ka gan jau materiāli atradīsies, ja reiz ievērojams cilvēks bijis. No dažādiem avotiem ,,pielasīju” vēl pieejamās ziņas klāt. Sārums - pirmais zināmais latviešu tautības būvmeistars, lībiešu izcelsmes dzimtcilvēks no Priekuļu muižas Podiņu mājām, kurš savas prasmes apguvis pašmācības ceļā, bet spējis izveidot spēcīgu būvniecības nozares amata meistaru skolu un sekmīgi konkurēt ar vācu uzņēmējiem baznīcu un kungu māju celtniecībā, turklāt darījis to tik izcili, ka ticis pie vērā ņemamas turības un augsta goda - Mārča (kalpu kārtas cilvēka!) bērēs ieradās astoņi desmiti lepnu pajūgu un par viņa veikumu sajūsminājās ievērojamākie Vidzemes pārvaldnieki. Gaisināsim iesīkstējušos mītus par 700 verdzības gadiem! Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē uzradās ne mazums uzņēmīgu latviešu, kas prata tikt pie turības un kļuva par uzņēmējiem nozarēs, kas līdz tam bija vienīgi cittautiešu rokās, piemēram, celtniecība. Kā viņiem tas izdevās? Ne jau tikai veiksme un labvēlīgs liktenis – to saprot katrs. Maz pētīta ir hernhūtisma jeb brāļu draudžu kustības ietekme uz latviešiem no tāda viedokļa, ka tā deva morālu pamatu zināšanu kārei, tikumiskai dzīvei, centībai un uzņēmībai zemnieku vidū. Ceru, ka jaunajā romānā man ir izdevies šo līniju ieskicēt. Darbs pabeigts, un man jāsecina, ka tas patiešām izdevies kā ,,nojausmu stāsts”. Skaidri zināmu vēsturisku faktu par Mārci Sārumu ir ļoti maz, tāpēc, ritinot dzīves gājumu, daudz nācās balstīties uz kontekstiem – vēsturiskiem notikumiem, kuru fonā risinājusies Mārča dzīve, kā arī krietni piepūlēt fantāziju. Taču tur, kur minēti konkrēti gadskaitļi un notikumi, tie ir pārbaudīti un jācer, ka patiesi. Tagad par to, kas varētu interesēt lasītāju. Zināmie fakti. Ar piebildi: ja vēstures annāles nemelo. Jo kas tad ir pagātne? Nojausmu stāsti, kuru lielāko daļu neviens nevar nedz simtprocentīgi apstiprināt, nedz noliegt. Freudenbergas (Priekuļu) kroņa muižas Podiņu māju saimnieka Jāņa un viņa sievas Mašes sestais bērns Mārcis, kā jau teikts, piedzima 1799. gada 21. septembrī (attiecīgais ieraksts atrodams Cēsu draudzes baznīcas grāmatā). Podiņu mājas, kurās kopš 1749.gada pastāvēja brāļu draudzes saiešanas nams, vēl tagad atrodas Cēsu – Valmieras šosejas malā netālu no Jāņmuižas. Biju turp aizbraukusi. Diemžēl no divsimts gadus senās pagātnes vairs nav saglabājusies pat nojausma, ja nu vienīgi pakalni tie paši un zilais debesjums pār mežiem tālumā. Mārča tēvs esot bijis galdnieks, kurš apmācījis amatā arī dēlu. Nezin kāpēc man šķiet, ka tais tālajos dzimtlaikos visi latvju vīri bija ,,galdnieki”. Tādā nozīmē, ka katrs, varbūt labāk vai sliktāk, bet mācēja uzbūvēt māju. Toties ne katrs tiecās pēc skolā iegūstamām zināšanām. Skolu bija maz, labu skolmeistaru vēl mazāk, un apstākļi tajās… Ne velti 18. gadsimtu, kad pēc Lielā Ziemeļu kara un negantā mēra plosīšanās zeme palika pustukša no cilvēkiem, mūsu tautas vēsturē dēvē par ,,tumšo”, tāpat kā 19.gadsimta sākumu, kad arī tikai retajā vietā darbojās skola. Cēsīs bija. Būdams garīgi možs un rūpējoties par Mārča vešanu pie gara gaismas, Podiņu Jānis esot sūtījis savu pirmspēdējo dēlu uz Cēsu draudzes skolu, kur puika mācījies trīs gadus. Tātad jādomā, ka nākamā censoņa sencis bijis gana pārticīgs. Jo pavisam Podiņtēvam bija septiņi bērni, no kuriem četri puikas. Trīs ziemas pie grāmatām - tā arī visa Mārča izglītība, bet vēlāk viņš gan projektus mācēja lasīt (varbūt arī pats veidot?), gan dažādu būvkonstrukciju nesošās slodzes sarēķināt, ko ierādīja arī saviem audzēkņiem. 1821. gada 30.oktobrī Podiņu Mārcis apprecēja atraitni Sārumu Annu no Veismaņu pagasta Sārumiem, kas turpat netālu no Veismaņu muižas pie Vaives upītes. Man likās interesanti, ka Mārcis tobrīd bijis stipri jauns – tikko 22 gadi – kāpēc gan steigties un apņemt atraitni ar diviem bērniem? Bagāta? Droši vien, jo jāņem vērā, ka Mārcis bija ceturtais dēls, nevis pirmais, kurš pēc sava laika likumiem mantotu tēva mājas. Iegātnis – ne viņš pirmais, ne pēdējais. Vēlāk, kad dalīja uzvārdus, pieņēma jauno māju vārdu Sārums. Tur viss skaidrs. Taču, meklējot citus faktus baznīcas grāmatās, atklājās, ka ,,atraitnei ar diviem bērniem” laulību brīdī bija… tikai 24! Tātad varbūt tomēr tas nebija tikai klajš aprēķins, kas vadīja Mārci, kad viņš Annu ņēma par sievu? Piedevām pašai par lielu pārsteigumu nācās secināt, ka Annas pirmais vīrs Pēteris (31 gadu vecs) nomiris tikai pusgadu pirms Mārča un Annas kāzām! Nāves iemesls nebija uzrādīts, tāpēc iztēlei gana, kur paklejot… 35 gadu vecumā Mārcis Sārums uzsāka patstāvīga būvuzņēmēja gaitas. Tieši tolaik Gatartas un Jaundrustu barons Augusts fon Hagemeisters, būdams draudzes priekšnieks, meklēja būvniekus Drustu dievnama celtniecībai, un Sārums uzņēmās koka darbus. No 1840. —1844. gadam ritēja tuvējās Dzērbenes baznīcas celtniecība, pirms kuras notika atklāta izsole, kurā vairākus vācu tautības konkurentus atkal uzvarēja latvietis Sārums, kurš nu jau atļāvās uzstādīt pats savus noteikumus (jo vienīgais prata pierādīt, kā, neizmantojot tradicionālo koka režģogu, izbūvēs pamatus plūstošās smiltīs). Noteikumi tiem laikiem šokējoši - baznīcas būves darbos pieņems tikai latviešu tautības amatniekus un pa baznīcas celšanas laiku netiks lietota ne pile brandvīna. Lūk, kas par drosmi laikā, kad vācu aristokrāti zemniekus vēl turēja apmēram tikpat lielā vērtē kā sugas lopus savu muižu laidaros. ,,Ne pile brandvīna” – te atkal jāpiemin hernhūtieši. 19. gadsimta četrdesmitajos gados brāļu draudzes locekļu vidū strauji izplatījās atturības kustība, ,,sātībniekos” iestājās simtiem un simtiem zemnieku. Muižnieki bija spiesti slēgt brūžus un krogus, izbeidzās pļēgurošana kāzās un bērēs, samazinājās pat noziegumu skaits. Mārcis bija hernhūtiešu dzimtas atvase. Jā, un arī līvs, nevis latvietis, kā pats esot sludinājis. Atzīšos, ka ar līvu sakņu izzināšanu man gāja ļoti grūti. Nekā vairāk, kā vien šis izteiciens, kas visur pieminēts! Un nojausmas, sapņi, vīzijas. Ņemiet par labu, kādas tās iedzīvojušās romānā. Ļoti centos. Mārča Sāruma izcilākais mūža darbs bija Cēsu Jāņa baznīcas tornis (iesākts 1853. gada Jurģos un tā paša gada rudenī pabeigts!), par kura modeli Rīgā, Melngalvju namā sarīkotā izstādē viņš ieguva mazo sudraba medaļu. Pirms tam Sārums strādāja Vecpiebalgas dievnama celtniecībā, mūža pēdējā posmā pie Rūjienas un Trikātas baznīcu pārbūves. Pēdējā, torni ceļot, sabruka sastatnes. Laimīgā kārtā neviens necieta, jo strādnieki bija aizgājuši pusdienās, bet piekritīsiet, ka notikums rakstnieka iztēli rosinošs? Visbeidzot 1857. gadā izdaudzinātais celtniekmeistars Sārums stājās pie Smiltenes baznīcas pārbūves. Diemžēl darbu nobeigumu un jaunās baznīcas iesvētīšanu (1859. gada 30. oktobrī) Sārums vairs nepiedzīvoja, jo vasarā pēc grūtas slimības (baznīcas grāmatā rakstīts – karsonis) nomira, atstājot par sava darbu turpinātājiem paša izaudzinātos krietnos palīgus un pie viena arī znotus (cik interesanti!) divus Jāņus Kampes. Vairākkārt pieminēju hernhūtiešus. 1743. gadā, drīz pēc brāļu draudžu kustības sākuma Vidzemē, Mārča Sāruma vecvectēvu Mārci Podiņu iesvētīja par šīs draudzes laulāto brāļu priekšnieku (vēsturisks fakts). Visi galvenie ar hernhūtiešu kustību saistītie notikumi risinājās pavisam netālu no Priekuļu muižas, kurā ietilpa Podiņu mājas – Valmierā un tās apkārtnē, tāpēc nav brīnums, ka to ietekme uz Sāruma senčiem un arī viņu pašu bija ļoti liela. Kopš 1749. g. Podiņos pastāvēja saiešanas nams. 1766. gada papīros minēts, ka puišu brāļu priekšgalā stāvējis Podiņu Lauris (Mārča vectēva Pētera brālis). Podiņu dzimta (dokumentāli pierādāms) bija viena no stiprākajiem saiešanu balstiem Cēsu pusē. Tieši minēto tradīciju ietekmē Mārcis Sārums (Podiņš) izauga par neparasti apzinīgu, godprātīgu un cēlu cilvēku, kas apzinājās savu mērķi un piepildīja to par spīti paša necilajai izcelsmei. Saliekot kopā laikmeta ainu ar Mārča Sāruma vispārzināmās biogrāfijas druskām, izveidojās pārspīlēti pozitīvs tēls. Par labo vien rakstīt ir tik garlaicīgi, un kur nu vēl lasīt! Lai veidotos līdzsvars, katram plusam nepieciešams mīnuss. To atradu barona Augusta fon Hagemeistara tēlā. Piedod, August, ja ar saviem tekstiem kaut kur nodarīju tev pāri, bet tu tiešām esi bijis ĻOTI interesanta persona! Visiem zināmie fakti tam apliecinājums. 1805. gadā drīz pēc abu vecāku nāves divdesmitgadīgais Augusts mantoja Gatartu un Jaundrustus. Brālis Heinrihs bija par viņu gadu vecāks, tāpēc, mantojumu dalot, tika pie galvenās – Vecdrustu – muižas. Divi brāļi – divi pretmeti, bet vienlaikus labākie draugi mūža garumā. Vieglprātīgais Augusts, jaunībā iesaukts par Gustiņu, bet vēlāk zemnieku mutēs Gatvarka, neilgu laiku studēja ekonomiku Getingenes universitātē, tad kādu brīdi pavadīja Krievijas militārdienestā, bet 1808. gada sākumā salaulājās ar Augusti Helēnu Roisneri un atgriezās dzimtenē, lai pārvaldītu mantotās muižas. Jaunā barona ģimenē bērni dzima viens pēc otra, bet ilgi tikai meitenes, līdz beidzot 1817. gada vasarā Hagemeisters beidzot tika pie ilgi gaidītā dēla Voldemāra. Jaunībā Gustiņš esot bijis augstprātīgs, nesavaldīgs, liels žūpa un meitu ģēģeris, bet vecumā kļuva par Vidzemes landmaršalu, pēcāk landrātu, arī Vecpiebalgas baznīcas priekšnieku. Par spīti trakulīgajai jaunībai, ar lielmāti Augusti laulībā nodzīvoja 60 gadus, pieredzot dimanta kāzas, un galu galā, izstrādājot pēdējo nerātnību, kopā ar saviem ,,pavalstniekiem” nodzēra pats savas bēres, uzrīkojot to ģenerālmēģinājumu neilgi pirms īstajām 1869. gadā. Lai arī nesavaldīgs un reizēm bargs, kopumā Augusts fon Hagemeisters bija īsts ,,maizes tēvs” savu muižu zemniekiem, arī patriots, kurš cieņu un mīlestību dzimtajam novadam apliecināja, sarakstot un dāvinot katrai ģimenei grāmatu ,,Manai mīļai Gatartas un Jaundrustu valstij” (1852.). Tieši Gatartas barons bija tas, kurš pēc daudziem gadiem teica visizjustāko runu pie negaidīti mirušā būvmeistara Sāruma kapa. Hagemeisteru dzimtas likteņu līkloči ir atsevišķa romāna vērti. Abu brāļu, Augusta un Heinriha iekļaušanās vietējo latviešu sabiedrībā, atšķirīgie uzskati, laime un nelaimes ģimenēs, sabiedriskā darbība utt. Romānā par Mārci Sārumu nozīmīga loma ierādīta 1814. gadā dzimušajai Augusta meitai Elizabetei Natālijai fon Hagemeisterei, par kuru izdevās uzzināt vien to, ka viņa mirusi neprecēta 1854. gadā pavisam drīz pēc savas jaunākās māsas Rozālītes četrgadīgās meitiņas Marijas aiziešanas. Šķirot baznīcas grāmatas lapu pa lapai, atklājās baisa aina – Rozālijas bēniņi, kas dzimuši laulībā ar krietni vecāko brālēnu Heinrihu, apmira cits aiz cita – tur sirds lūzt, iedomājoties, kā jutās vecāki un piederīgie. Ko teikt? Ar šodienas ,,gudrību” mēs bieži novērtējam – ak, toreiz jau cilvēki bieži mira, jo nebija ārstu, nebija zāļu un tā tālāk. Bet dzīve katram taču ir tikai vienreiz dota, un katra aiziešana tuviniekiem ir milzīgs zaudējums! Nu jā, un arī Elizabete Natālija fon Hagemeistere nomira tikko četrdesmitgadīga. Vecās meitās. Tas skaidri zināms. Pārējais muižas jaunkundzes liktenis romānā ir izdomāts. Piedod, Elizabete! Un piedod arī tu, Anna, uzticamā Mārča sieva, ja nodarīju tev pāri, atļaudamās par daudz vaļības savos tekstos! Vēlreiz atsaukšos uz romāna apakšvirsrakstu – nojausmu stāsts. Un nobeigšu šo rakstījumu ar citātu no hernhūtiešu lozunga: Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm. Atkl. 7:17 Paldies tev par uzticību, mans mīļais lasītāj! Ar cieņu – Inguna Bauere