ingunabauere.lv



KONteksts 2019.gada oktobrī

Intervē Arno Jundze:

Tu romānu sāc ar ceļojumu gandrīz 200 gadus senā dzimtas vēsturē. Mīla, ciešanas, seksuāla vardarbība, ārlaulības bērni. Vai paaudzes savā attīstībā iet pa apli un mainās tikai laikmetu dekorācijas?

To, kā cilvēki dzīvoja pirms 200 gadiem, mēs šodien īsti nezinām neviens. Iedomājamies, iztēlojamies. Kurš vairāk vēsturi pētījis, varbūt labāk apjauš to ainu, kurš mazāk, vispār dzīvo mītos. ZINĀT nav iespējams. Tāpat kā par mums pēc 200 gadiem neviens neko īsti nezinās. Vēsture ir murgi. Pat dokumentāli atstātās liecības – vēstules, dienasgrāmatas – nav uzticami izziņas avoti, jo katrai ,,apakšā” konkrēts cilvēks ar savu skatījumu, interpretāciju, neviļus slēptiem nodomiem vai speciāli sacerētām pasaciņām. Tai pašā laikā, atbildot uz tavu jautājumu – jā, paaudzes iet pa apli, un mainās tikai dekorācijas. Cilvēks nemainās. Gan jau baznīcu tēvi pateiktu precīzāk kaut ko par iedzimto grēcīgo dabu un tā tālāk. Bet mēs taču saprotam, ka laikmetam nav nozīmes – cilvēki vienmēr ir mīlējuši, cietuši jūtu dēļ, darījuši neprātības. Gan jau arī alu laikmetā. Un tā notiks, kamēr mums galviņās neiečipos kaut ko mākslīgu (lai nedod Dievs!), kas nojauks saprāta robežas. Pie ,,dekorācijām” pieder arī attieksme pret lietām, kas dažādos laikos pret vienu un to pašu ,,nodarījumu” bijusi un ir dažāda. Kas kādreiz tika uzskatīts kā liels kauns, par ko bargi sodīja, tagad ir pupu mizas, un veltīgi moralizēt. Sabiedrības attieksme mainās, bet cilvēks… nu nē.

Par Krišjāņa Barona sievu Dārtu nezinām neko. Labākajā gadījumā tiek rakstīts, ka viņa pirms kāzām strādājusi par kalponi. Tas nepasaka neko. Kalpone bija, piemēram, arī Anna Brigadere. Tava versija, kas bija Dārta Rudzīte?

Jā, savādi. Pat Dārtas dzimšanas gads lielākajā daļā avotu minēts nepareizi – 1838-ais, nevis 1839-ais, par kuru esmu pārliecināta, jo atradu attiecīgo ierakstu Limbažu baznīcas grāmatā. Kāpēc? Sākot šķetināt Barona sievas stāstu, tādu ,,kāpēc?” saradās daudz, un vienu brīdi es pat šaubījos, vai rakstu par ,,īsto” Dārtu, jo ap viņas piedzimšanu savijas gana daudz noslēpumu. Bārenīte, kura agri zaudējusi vecākus. Kalponīte poļu muižnieka Rudņicka ģimenē, ar kuru kopā nonākusi Pēterburgā, kur satika Krišjāni… Pirmais teikums galīgi neiztur kritiku, jo gan Dārtas māte, gan ,,par tēvu uzdotais” vīrišķis bija dzīvi vēl tad, kad jaunkundze jau dzīvoja Pēterburgā. Kas bija Dārta Rudzīte? Divos vārdos – stipra sieviete. Pilnīgāku raksturojumu centos dot, uzrakstot par viņu romānu. Lai saprastu, jālasa grāmata.

Kādi bija pārsteigumi, meklējot informāciju?

Pirmais – iedomājos, ka par Dārtu Baroni kā Dainu tēva mūža līdzgaitnieci itin viegli atradīšu materiālus. Jau sākumā zināju, ka rakstīšu ,,pirms tautasdziesmas”, jo man patīk ,,rakt” – atrast baznīcas grāmatu ierakstus, ,,savilkt” dzimtas koku, šķetināt radu rakstus. Tur arī sākās pārsteigumi. Nu tādi, ka vienubrīd biju gatava atteikties no romāna ieceres, jo sapratu, ka manis ,,uzraktajam” būs sekas. Pieļauju, ka Baronu ģimenē par to netika un netiek runāts, un pēkšņi es… Paldies Barona muzeja vadītājai Rūtai Kārkliņai, kura darīja, ko varēja, lai mēs abas kopā ,,salīmētu” Dārtiņu. Kura nenobijās no patiesības un teica – raksti, kā ir. Protams, kā jau iepriekš teicu – mēs neviens neesam Dievs un nezinām, kā īsti bija. Centos iztēloties, nenodarot pāri. Bet grūti gāja, atzīšos. Dārtas mātes stāsts ir caur un cauri iztēles auglis, vienīgi fakti par pieciem ārlaulības bērniem ir un paliek fakti. Par Krišjāni visi materiāli jau bija priekšā, muzejnieki sen izpētījuši, zināma lieta. Ir cilvēks - ikona un ap viņu zelta staru loks, kas apspīd tuviniekus. Cerēju, ka būs ticis arī Dārtai, bet nekā. Parasti kāds pierakstījis atmiņas, kas ļauj šķetināt romānu ,,tuvu tekstam”. Barona gadījumā atmiņas atstājis gan dēls, gan vedekla, bet par krietni vēlāku laiku, kad papiņš jau bija slavens vīrs, savukārt Dārta, raugi, nemaz rakstīt neprata…

Romānam ir apakšvirsraksts «Dārta un Krišjānis pirms tautasdziesmas». Kāpēc izšķīries par šādu robežšķirtni?

Mani interesēja Dārtas – sievietes, sievas liktenis. Parasta cilvēka liktenis. Barona kundzes vīrs visu mūžu nebija liela slavenība, un, protams, Dārta i nenojauta, ka šis cilvēks reiz būs mūsu kultūras kanona persona numur viens. Viņa vīru vienkārši mīlēja, kā mēs visas mīlam jaunībā, un, protams, cienīja un apbrīnoja, jo viņš taču bija TIK GUDRS. Citādi ne viens, ne otrs nenāca no tām augstākajām aprindām, bet Krišjānim atšķirībā no Dārtas pietika spara un apņēmības izsisties uz augšu, iegūt izglītību. Nav šaubu, ka atradās, par ko apbrīnot, un Dārta to darīja – ilgus gadus pa lielu gabalu, jo laulātos šķīra simtiem kilometru. Viņa dzemdēja četrus bērnus, no kuriem trīs viena pati apglabāja Pēterburgas kapsētā, jo Krišjāņa nekad nebija līdzās. Kad Barons sāka strādāt ar tautasdziesmām, abi jau sudraboja pusmūžā. Tur sākās Dainu tēva sāga, un tas jau cits stāsts, kurā Dārtai kā uzticamai mūža līdzgaitniecei un čaklai ikdienas palīdzei pavisam cita loma. Krišjānis Barons romānā parādās krietni vēlu, jo šis ir Dārtas stāsts.

Tu raksti: «It kā liels kungs, bet tāds kā bezpalīdzīgs, bēdīgs.» Vai tiešām viņš bija tāds klasisks darbaholiķis?

Par šo es pati ilgi lauzīju galvu. Galu galā mūsu priekšā ir divi jauni, skaisti, iemīlējušies cilvēki Pēterburgā, un tad, kad tikko piedzimis pirmdzimtais dēliņš, vīrs dodas prom, lai strādātu kādā privātmuižā Voroņežas pusē par mājskolotāju. Jā, viņš tur atrod labus saimniekus, sadraudzējas ar visiem, kļūst gandrīz par Stankeviču ģimenei piederīgo, jo uzaudzina un izskolo vairākus viņu bērnus, bet arī tad, kad tie jau lieli, viņš nesteidzas mājup. Sievai raksta, sak, šogad atkal nesanāks atbraukt, vēl pacieties, jo man labi jāpilda savi pienākumi. Kas tas bija? Vienīgā iespēja nopelnīt? Nu nē taču! Mazliet bēgšana, mazliet politikas dēļ? Jā, arī tas, un tomēr? Tad nu es prātoju, kā arī Aivars Freimanis ir prātojis, uzņemot filmu ,,Dzīvīte” – varbūt tomēr jauno Baronu tālajā Krievzemē piesaistīja kas cits? Kāda aizraušanās, kāds romāniņš ar glītotu, daiļu jaunkundzi, kas, piemēram, strādāja par Stankeviča bērnu svešvalodu vai klavieru skolotāju? Bet nekur nekādu norāžu! ,,Tu jau zini, ka es varu no sieviešiem nociesties,” Krišs rakstījis Dārtai vēstulē. Jautāju savam vīram – vai tā var būt, ka cilvēks tik ļoti aizrāvies ar darbu, ka cits nekas neinteresē? Jā, varot. Hmm. Galu galā pievērsos pat rokraksta izpētei, lūdzu grafoloģes palīdzību. Nosūtīju viņai Barona rokraksta paraugu no tiem gadiem, kad viņš strādāja Ostrogožskā. Un saņēmu pārliecinošu atbildi – viņš nekrāpa. Viņš patiešām BIJA darbaholiķis. Skrupulozais darbs pie tautasdziesmām arī to apliecina. Bez milzīgas darba mīlestības un pašuzupurēšanās mums Dainu tēva nebūtu.

Ja tev jāatbild uz sevis rakstīto: «Vai Dārta bez Krišjāņa iedomājama? Un Krišjānis bez viņas?”

Ja viņu ceļi nejauši (vai tas ir iespējams?) nebūtu krustojušies, es domāju, ka Dārta paliktu viena no tām daudzajām dārtām rudzītēm, kuras piedzimušas un nodzīvojušas cita vieglāku, cita grūtāku dzīvi un aizgājušas mūžībā kā lielākā daļa parastu cilvēku. Dārta bez Krišjāņa fiziskā nozīmē dzīvoja ļoti ilgi. Un Krišjānis bez viņas. Tomēr abus acīm redzot saistīja kas daudz nozīmīgāks par vienkāršu ,,vīrs un sieva, svētās laulības saites”. Varbūt tas slēpās abu dzimtas stāstos. Ar diezgan lielu pārliecību gribu teikt, ka Krišjānis bez Dārtas gan nebūtu tas vīrs, kādu mēs zinām un godinām. Sievietes mazais lielums šajā gadījumā ir pārspējis vīrieša lielo lielumu. Tā es domāju.

Kā tu strādā ar vēstures materiāliem?

Grūti izstāstīt. Process ir ilgstošs, un nav maznozīmīgi, vai aprakstīt iecerētā persona pati vēlas vai nevēlas, lai par viņu top romāns. Goda vārds, es saņemu zīmes! Dārta ar mani runāja ļoti klusi, taču skaidri sadzirdami; Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa to apliecinās. Ķeroties pie darba, kas nekad nesokas ātri (var jau teikt, ka esmu ļoti ražīga, un reizēm man pat tā kā kauns par to un gribas taisnoties, bet tā nebūt nav – es rakstu ātri, jā, bet gatavojos ļoti ilgi vienmēr), es mēģinu veidot savu sistēmu. Velku kā audekla diegus divos perpendikulāros virzienos. Vieni – tā ir vispār zināmā (ha!) vēsture – neapgāžami fakti, attiecīgā laika posma notikumi utt. Otri – aprakstāmās personas dzīves liecības. Gadu pa gadam, punktu pa punktam – cik jau nu iespējams atrast un uzzināt. Kad abus saauž kopā, veidojas romāna audekls - tas tuvu patiesībai uzrakstītais, gandrīz droši ticamais stāsts, kurā tomēr parādās balti laukumi – nezināmais, varbūt tikai nojaušamais, loģiski secināmais, jo, meklējot un pētot, esmu savus varoņus gana tuvu iepazinusi, tāpēc varu arī šo un to vienkārši pieņemt. Tukšumus ,,aizlāpu” ar fantāziju.

Kā veido iztēles un dokumentu attiecības? Kā, piemēram, Dārta un Krišjānis, no kultūrvēsturiskiem tēliem tev pārtop par dzīviem cilvēkiem?

Jo viņi BIJA dzīvāki par dzīviem, un es to jūtu! Pati kā Inguna esmu absolūti cits tips, tomēr, daudz domājot, spēju saprast Dārtu. Jāatrod saskares punkti, kaut kas, par ko šo cilvēku apbrīnot un mīlēt. Tādi vienmēr ir, citādi nevar uzrakstīt. Padomā – Dārta lielāko dzīves daļu nodzīvoja Pēterburgā, krieviskā vidē, viņas dēls Kārlis tur izskolojās, bet vienalga gribēja strādāt par dakteri Rīgā, nevis Krievijā! Vienkāršā sieviete Dārta bija LATVIETE, kura izaudzināja dēlu – latvieti, patriotu. Viņā bija milzīgs gara un dzīvības spēks! Krišjāni man saprast grūtāk. Vīrieti kā tādu. Baidos, vai neesmu pieļāvusi to pašu kļūdu, ko iepriekš, rakstot, piemēram, par Matīsu Kaudzīti – nostājusies kā mācītājs kancelē un, sirdī Dārtu vai, piemēram, barona māti Eņģeli žēlojot, norādījusi: ,,tu tāds, tāds un šitāds, bet vajadzēja taču tā un šitā, jo no mana viedokļa tā būtu pareizāk!” Te nu mēs atgriežamies pie intervijas sākuma. Laiki un tos pavadošās dekorācijas mainās, cilvēki ar savām būšanām un nebūšanām nemainās. Kurš ir dzīvs, tas dara darbus un pieļauj kļūdas, mēģina tās labot, kļūdās atkal, un tā tālāk. Katra dzīve ir tikai viņējā. Skaisti, ka tā!

Latvijas Kultūras afiša

Iznācis romāns par Dainu tēva ģimenes līkločiem "Mazā, klusā sirds. Dārta un Krišjānis pirms tautasdziesmas" Ievērojamo 19. gadsimta latviešu kultūras darbinieku, vienu no jaunlatviešu kustības aizsācējiem Krišjāni Baronu lielākā daļa lasītāju pazīst vispirms kā Dainu tēvu – latvju dainu mantojuma vācēju un apkopotāju. Tādu mēs Krišjāni Baronu parasti arī iztēlojamies – kā staltu vīru ar kuplu, baltu bārdu – un tikai retais iedomāsies, ka arī Dainu tēvs taču kādreiz ir bijis jauns... Savam mūža darbam – dainu vākšanai un apkopošanai – Barons pievērsās galvenokārt mūža otrajā pusē, bet daudz mazāk zināmas ir viņa gaitas jaunības un brieduma gados. Tieši šiem mazāk izpētītajiem aspektiem savā jaunākajā romānā (Zvaigzne ABC) “Mazā, klusā sirds. Dārta un Krišjānis pirms tautasdziesmas” pievērsusies populārā rakstniece Inguna Bauere. Inguna Bauere, kura jau gadiem ierindojas lasītāko latviešu oriģinālliteratūras autoru lokā, savos biogrāfiskajos romānos “Lizete, dzejniekam lemtā”, “Skolas Līze”, “Ede, Pumpura sieva”, “Piedod, Karolīne!” un citos apraksta ievērojamu personību dzīvi uz plašas laikmeta ainas fona. Bagātīgais faktu materiāls, kurā balstīti romānu sižeti, un autores iejūtīgā attieksme, ļaujot iztēlei aizpildīt robus, par kuriem vēsture klusē, ļauj lasītājiem šo romānu tēlus, kurus agrāk esam uztvēruši kā saltus un cienīgus pieminekļus – Kārli Skalbi, Andreju Pumpuru, Kronvalda Ati un citus –, ieraudzīt jaunā, tuvā un cilvēciskā gaismā. Jaunajā romānā autore saistoši atainojusi Krišjāņa Barona dzīves agrīno posmu, bērnību, skolas un studiju gadus, jaunlatviešu kustības veidošanos un attīstību un procesus, kas pamazām rosināja nacionālās kultūras izveidošanos Latvijā. Romāna lappusēs sastapsim tādus zināmus vēsturiskus personāžus kā Krišjānis Valdemārs, Fricis Brīvzemnieks un citi – taču stāsta galvenais akcents ir abu Barona dzīvē svarīgāko sieviešu, proti, sievas Dārtas un mātes Eņģeles, dzīve un loma nākotnes Dainu tēva dzīvē. Kā ierasts, autore ar hronistes cienīgu dedzību izpētījusi Dārtas un Eņģeles gaitas, cik vien tālu to ļauj izdarīt vēsturiskie dokumenti, un centusies psiholoģiski pamatoti skaidrot dažu labu neizprotamu un līdz šim mazzināmu faktu abu sieviešu, bet jo īpaši Dārtas, biogrāfijā. Vācot materiālus romānam, autore izpētes nolūkos devusies arī uz Sanktpēterburgu, kur Baroni pavadīja vairākus desmitus savas dzīves gadu; arī šī apmeklējuma iespaidi caurstrāvo romāna tekstu. Romānu “Mazā, klusā sirds” ar interesi lasīs visu gadagājumu lasītāji, bet īpaši daudz no tā varētu gūt jaunieši, šādā veidā iepazīstot Latvijas kultūras vēstures notikumus. Romānu ar atsaucību uzņēma arī lasītāji grāmatas atvēršanas svētkos Vecpiebalgā un Rīgā. Pieejama arī e-grāmata.

Mazā, klusā sirds

Dārtēns. Dārta. Doriņka. Darja Ivanovna. Mūsu Dainu tēva Krišjāņa Barona mīļotā, vēlāk sieva, bērnu māte un mūžam uzticīgā gaidītāja. ,,Šoreiz vēl nevaru pie jums tapt,” viņš rakstīja bieži, bieži. Rūpējās, sūtīja naudu, uztraucās, bet bija prom. Gadu gadiem. Arī tad, kad dzima bērni. Arī tad, kad viņi mira. Dārta savus trīs apglabāja pati. Pēterpilī, Sv Mitrofana kapsētā, kas šodien zem tālu izaugušās lielpilsētas asfalta. Bet viņa turpināja mīlēt un gaidīt. Mazā, klusā sirds… '

No kurienes radies Barona kundzes Krievijā izdotajā pasē ierakstītais tēva vārds Jānis, palika neskaidrs. Jo baznīcas grāmatā, kur reģistrēts neprecētai kalponei Annai Rudzītei 1839. gada 22. janvārī dzimušais trešais bērns, meitiņa Dārta, melns uz balta rakstīts: ,,Par tēvu tiek uzdots Pēteris Šīrs”. No kurienes leģenda, ka Dārta bija ,,bārenīte, kas agri zaudējusi vecākus”, varam tikai nojaust. Dārtas māte Anna, kura pēc piecu ārlaulībā dzimušu bērnu radīšanas beidzot tomēr izgāja pie likumīga vīra (tiesa, krietni vēlos gados), ir pieminēta vēl kādā 1859. gadā veiktā kristību ierakstā. Viņas meita toreiz jau dzīvoja Pēterburgā. Savukārt laikā, kad nomira baznīcas grāmatā minētais tēvs Pēteris Šīrs, Dārta bija deviņpadsmitgadīga jaunkundze.

Viņa bija zemas kārtas meitene, kura neprata ne lasīt, ne rakstīt, tomēr gara spēkā Krišjāņa Barona acīs stāvēja pāri visām: ,,Vienkāršākie ļaudis bez ieskolotām grāmatu gudrībām bieži izrādījās viedāki par daudziem gudrajiem. Dārtas mazā, klusā sirds sevī glabāja bagātības, ko ķeizarienes nepazina, kaut nēsāja kroņus un staigāja ar dimantiem greznotās mantijās.”

Viņa bija latviete, un par krietnu latvieti izaudzināja Krievijā dzimušo un skoloto dēlu Kārli Baronu - ievērojamu mediķi, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoru un ilggadīgu LU Zobārstniecības institūta vadītāju.

Viņa zināja sava vīra stiprās un arī vājās puses. Par labo priecājās, ļauno nepieminēja.

Mazā, klusā sirds…

Palieku tev uzticams

Mans necilais pienesums Latvijai apaļajā jubilejā.

Grāmata, par kuru pašai liels prieks, jo nebija viegli to uzrakstīt.

Skaista iznākusi. Un atsauksmes ir labas. 

Izlasiet! 

Anotācija meklējama ŠEIT

Žurnāliste Liega Piešiņa ar mani sarunājās par jauno grāmatu. Klausies ŠEIT